jnpp.ee – Kino un teātris

Teatrālā māksla

teatra-maksla

Teātris, tulkojumā no grieķu valodas “theatron” nozīmē “skatītāju vietas” un ir viens no galvenajiem skatuves mākslas veidiem. Jēdzienu teātris var iedalīt vairākos, teatrālās mākslas veidos: dramatiskais teātris, operas teātris, pantomīmas teātris, u. c. Termins “teātris “ir radies no sengrieķu antīkā teātra, kur tieši tā tika sauktas vietas skatītāju zālē. Bet, mūsdienās, šī termina nozīme ir mainījusies un kļuvusi daudzveidīgāka.

To papildus vēl izmanto arī šādos gadījumos:

  • Par teātri tiek sauktas vietas, kuras ir speciāli uzbūvētas vai pielāgotas teātra rādīšanai.
  • Par teātri tiek saukta iestāde, uzņēmums, kurš nodarbojas ar teātra rādīšanu, kā arī viss, tajā nodarbinātais kolektīvs.
  • Dramatisko uzvedumu strukturēšana, vadoties pēc dažādiem principiem.
  • Novecojuša nozīmē, kura ir saglabājusies tikai profesionālajā teātra vidē – skatuve.
  • Pārnestā nozīmē, vieta, kurā notiek kaut kādi notikumi.
  • Teatrālai mākslai piemīt specifiskas īpašības, kuras padara uzvedumus par unikāliem, tādiem, kuriem nav analogu nevienā citā mākslā.

Vispirms, jau tā ir sintētiskā teātra daba. Tā uzvedumi, iekļauj sevī gandrīz visas, citas mākslas: literatūru, mūziku, tēlotājmākslu (glezniecību, skulptūru, grafiku u. t. t.), vokālu, horeogrāfiju, u. c.; kā arī izmanto daudzveidīgos sasniegumus visdažādākajās zinātnes un tehnikas jomās. Piemēram, zinātniskie darbi psiholoģijā, kļuva par pamatu aktiermākslai un režisora mākslai, pētījumi semiotikā, vēsturē, socioloģijā, fizioloģijā un medicīnā kļuva par pamatu ne tikai aktiermākslai un režisora mākslai, bet arī par pamatu skatuviskajai runai un skatuviskajām kustībām. Daudzu, tehnisko jomu attīstība dod iespēju pilnveidoties un pāriet jaunā līmenī, tehnikai, kura tiek izmantota skatuviskām vajadzībām: skaņas atskaņošanai, dažādu trokšņu radīšanai, gaismas efektu radīšanai, jaunu efektu radīšanai uz skatuves.

No šejienes izriet arī nākošā teatrālās mākslas īpatnība – kolektīvais, radošais process. Bet, šeit viss nav tik vienkārši, kā izliekas, jo runa iet ne tikai par kopīgo mākslu lielā darbinieku kolektīvā (sākot ar aktieru sastāvu līdz tehnisko profesiju pārstāvjiem, kuru saliedētais darbs lielā mērā nosaka teātra “tīrību”). Jebkurā teatrālā uzvedumā ir vēl viens pilntiesīgs līdzautors – skatītājs, kura uztveršanas spējas koriģē un transformē teātri, atšķirīgi izvieto akcentus un kādreiz pat kardināli maina kopējo izrādes jēgu un ideju. Teātris, bez skatītājiem nav iedomājams, jau nosaukums vien, apliecina to, ka teātris ir saistīts ar skatītāju vietām. Tas, kā skatītāji uztver teātri, ir atkarīgs no mākslinieciskā darba, kurš tiek ieguldīts, neatkarīgi no tā, skatītājs to apzinās vai nē.

No šejienes izriet arī nākamā teātra īpatnība – tā acumirklīgums, jo katrs teātris eksistē tikai tajā acu mirklī, kad tiek rādīts. Šī īpatnība ir raksturīga visiem izpildītāju mākslas veidiem. Arī šeit ir savas īpatnības. Piemēram, cirkā no māksliniekiem tiek pieprasīts tehniski pareizi izpildīts triks, te nedrīkst būt nekādas atkāpes, jo vismazākā novirze var maksāt cirka darbiniekam dzīvību un tas nekādā gadījumā nav saistīts ar skatītāju esamību vai neesamību. Ar skatītājiem mijiedarbojas tikai viens cirka pārstāvis, un tas ir klauns. No šejienes arī sākās vēl viens teātra veids, kurš attīstās pēc likumiem, kuri vairāk ir saistīti ar cirku, bet tomēr ir citādāki – līdzīgi arī teātrim.

Muzikālās un vokālās mākslas izpildītāji, attīstoties tehnikai, ir ieguvuši iespēju tikt fiksētiem un iespēju, atkārtoti to skatīties atkal un atkal, ieraksts kopē sākotnējo variantu. Adekvāts, teatrālās izrādes ieraksts, nav iespējams, jo svarīga darbība bieži vien norisinās vairākās skatuves daļās, tas piešķir nozīmīgumu notiekošajam un formē kopskatu.

Kinomāksla – lielisks audzināšanas līdzeklis

Jau ļoti sen, tika ievērots, ka māksla ir brīnišķīgs apmācīšanas un audzināšanas līdzeklis. Sengrieķu filozofs Aristotelis ir teicis, ka tad, kad cilvēks skatās uz varoni, kurš ir izturējis smagus pārbaudījumus, tad viņš mācās varonim just līdzi, pārdzīvo par viņu un tādā veidā attīra savu iekšējo pasauli. Viņš savus pieņēmumus, mēģināja pārbaudīt uz skatītājiem, rādot viņiem traģiskus notikumus. Lielu nozīmi Aristotelis piešķīra emocijām un jūtām: viņš uzskatīja, ka tieši emocijas ir starpposms starp iepazīšanu un rīcības motīvu. Piemēram, senais filozofs atzīmēja, ka vēlmi mācīties mūsos rada izbrīns: “…gan tad, gan tagad, izbrīns mudina cilvēkus filozofēt, vispirms viņos parādās izbrīns, tad izbrīns rada nesaprašanu un tā solīti pa solītim viņi virzījās uz priekšu, līdz sāka aizdomāties par daudz globālākām lietām…”.

Tolstojs apgalvoja, ka tieši emocijām piemīt vislielākais mākslas spēks. Mākslas uzdevums, pēc rakstnieka domām, ir padarīt pieejamu un saprotamu to, kas bija grūts, nesaprotams un nepieejams.

Mūsdienās daudz runā par televīzijas kaitīgumu un par to, ka tas negatīvi ietekmē cilvēkus, ja viņi daudz laika pavada pie televizoriem. Tas pats tiek attiecināts arī uz kino. Visbiežāk, šīs sarunas skar pusaudžus, jo tiek uzskatīts, ka pusaudzis, kurš skatās daudz filmu, bez vecāku kontroles un filmu satura kontroles, var slikti iespaidoties no nekvalitatīvā filmu satura. Mūsdienās, pa televizoru tik tiešām, bieži tiek rādītas nekvalitatīva satura filmas un seriāli, kuri atstāj negatīvu iespaidu uz pusaudža personības formēšanos. Daudzi vecāki, pavisam nepamatoti slikti izsakās par filmām, kuras skatās viņu bērns, jo literāro darbu iedarbība uz pusaudzi ir daudzas reizes mazāka, nekā filma. Filma ir spilgta, uzskatāma, diktē dzīves un uzvedības noteikumus. Gados vecākiem pusaudžiem sāk parādīties interese par daudz nopietnākām tēmām, piemēram, daudzi uzsver, ka viņiem patīk filmas, kuras liek aizdomāties par dzīvi, bet viņi atzīst arī to, ka tādu filmu ir maz.

Kino – tas ir pieejams un populārs apmācīšanas un audzināšanas instruments. Tā ir viena no galvenajām kino priekšrocībām. Kino – tā ir viena no lielākajām masveida mākslām. Neskatoties uz to, ka mūsdienās, katrās mājās ir televizors, bet kādreiz pat vairāki, kinoteātros mēs varam sastapt daudz cilvēku. Kino ir kļuvis par mūsu dzīves sastāvdaļu, tas aptver visas, cilvēka dzīves sfēras un tāpēc ļoti atšķiras no citiem mākslas veidiem. Kinematogrāfija, pirmām kārtām, ir masveida informācijas līdzeklis un lielisks brīvā laika pavadīšanas veids.

Kā jau mēs augstāk minējām, tad kino ir liela nozīme pusaudža personības formēšanās brīdī. Par kino, mēs varam teikt, ka tam ir dubultā daba, no vienas puses filma ir informācijas avots, tā funkcionē pēc plašsaziņas informācijas līdzekļu principiem, bet no otras puses filma – tas ir mākslas darbs. Tāpēc, ir svarīgi saprast atšķirību kā var uztvert filmu, jo tā var būt gan kā mākslas darbs, gan kā masveida informācijas līdzeklis, gan kā iespaidošanas līdzeklis.

Teātris, literatūra, kino – tas viss auditorijai sniedz ļoti dažādu informāciju: gan garīgo, gan psiholoģisko, gan vēsturisko, gan sociālo, gan zinātnisko, gan ekonomisko un vēl daudzas citas, bet kino māksla, atšķirībā no citām mākslām parāda patiesību daudz uzskatāmāk un reālāk. Citiem vārdiem sakot, kino ir kopija, kura visvairāk līdzinās realitātei, dzīvei, bet kino nekopē realitāti, tā rada pati savu realitāti. Filmā tiek modelēta dzīve, personāžu raksturs, viņu iekšējā pasaule, notikumu un jūtu dialektika.

Kā kinomāksla iespaido cilvēku?

kino-maksla

Kinomāksla ir radusies ne visai sen, teātris un mūzika ir radušies daudz senāk. Kinomāksla parādījās tikai 19. gadsimta pašās beigās. To visu, var izskaidrot, ne jau ar cilvēku vienaldzību pret kino vai arī ar viņu kritisko attieksmi pret to, bet ar to, ka zinātniski tehniskais progress vēl nebija attīstījies tik tālu un nebija sasniedzis tās virsotnes, kuras sekmēja arī kino mākslas attīstīšanos. Citiem vārdiem sakot, tajos laikos nebija kameru un visu nepieciešamo ierīču, lai varētu filmēt filmas. Ar kameras parādīšanos, parādījās arī jauns mākslas veids – kino māksla. Tajos laikos tās bija pavisam īsas, melnbaltas filmas, bet tās tomēr jau bija filmas! Daudzi no jums, droši vien ir dzirdējuši par brāļiem Limjēriem, par cilvēkiem, kuri spēra milzīgus soļus kinomākslas attīstībā.

Mēģināsim tikt skaidrībā, kas tad ir kino? Šaurā, šī vārda nozīmē, tās ir visādas briesmu filmas, grāvēji, piedzīvojumu filmas, melodrāmas un tā tālāk. Kino žanrus mēs varētu uzskaitīt ļoti ilgi. Kādreiz tie sajaucas, izmainās, daži pazūd uz visiem laikiem, to vietā nāk citi. Ja mēs runājam tādā šaurā nozīmē, tad varam teikt, ka kino ir māksla radīt dažāda žanra filmas, bet ja runājam plašākā nozīmē, tad tas ir daudz kas vairāk , nekā vienkārša filmu uzņemšana. Domāju, ka neviens tagad nestrīdēsies, ja mēs teiksim, ka filmās tiek atspoguļoti dažādi dzīves notikumi, dažādas darbības un moment, kuri tiek uzfilmēti uz kino lentas. Ja tos nefilmētu uz lentas, tad kino būtu ļoti līdzīgs teātrim. Pēc savas būtības, kino ir teātris, atšķirība ir tikai tā, ka filma ir nofilmēta un mēs varam skatīties to tādu, kāda tā ir visu laiku, tajā nekas nemainās. Teātrī ir citādāk, tur viss notiek it kā pirmo reizi – pārdzīvojumi, emocijas, jūtas un vēlmes. Teātris – tā ir dzīve, tātad, arī kino ir sava veida dzīve, protams, mazliet izpušķota, bet tomēr dzīve.

Vajag atzīmēt, ka kinomāksla tā ir arī māksla. Tieši tāpat, kā muzikanti sacer mūziku, dzejnieki raksta dzejoļus, tā arī režisori “sacer” savas filmas. Bieži vien notiek tā, ka filma ir spējīga daudz spilgtāk atspoguļot kaut kādus notikumus, pārdzīvojumus, nekā mūzika vai poēzija. Savā ziņā, ne mūzika, ne poēzija, nav spējīgas sniegt to kopējo ainu, ko rada kino. Ne par velti muzikanti uzņem video klipus, jo pateicoties tiem var labāk izprast dziesmas tekstu, to sajust un redzēt visu ainu kopumā.

Kinomākslai ir ļoti liela iedarbība uz cilvēku, tā var būt gan pozitīva, gan negatīva. Piemēram, ja mēs skatāmies kinokomēdiju vai kādu humora raidījumi, mums pārsvarā parādās tikai pozitīvas emocijas un uzlabojas garastāvoklis. Briesmu filmas, trilleri, grāvēji un daudzas citas, līdzīga žanra filmas, tieši otrādi, rada mūsos vairāk negatīvu emociju, dusmu, neapmierinātības. Šaubu nav, ka skatoties filmas mēs iegrimstam autora izdomātajā kino pasaulē un sākam justies līdzīgi tiem varoņiem, kuri atrodas uz ekrāna.

Katram no mums ir savas mīļākās filmas. Zinātnieki ir konstatējuši, ka vienalga cik reižu jūs skatāties savu iemīļoto filmu, tā ļauj jums aizmirst par problēmām un ikdienas dzīvi, tā nomierina un uzlabo garastāvokli. Interesanti ir tas, ka garastāvokļa uzlabošanās ir vērojama arī tad, ja jūsu mīļākā filma ir visīstākā briesmu filma. To, laikam, var izskaidrot ar to, ka skatītājs labi zina, kas notiks nākamajā acumirklī un savā zemapziņa domā, cik labi, ka tas notiek ne ar mani. Uz bērniem un pusaudžiem, kinomāksla atstāj lielāku iespaidu nekā uz pieaugušiem cilvēkiem.

Kino – tā ir daudzveidīga pasaule bez robežām, tajā aktieri izdzīvo savu varoņu dzīves, reizēm tik pārliecināti, ka pat aizmirst par savām dzīvēm. Filmas kādreiz izklaidē, kādreiz uzlabo garastāvokli, kādreiz liek aizdomāties un paskumt, bet jebkurā gadījumā, tās padara mūsu dzīvi spilgtāku un interesantāku!