Kā kinomāksla iespaido cilvēku?

Kinomāksla ir radusies ne visai sen, teātris un mūzika ir radušies daudz senāk. Kinomāksla parādījās tikai 19. gadsimta pašās beigās. To visu, var izskaidrot, ne jau ar cilvēku vienaldzību pret kino vai arī ar viņu kritisko attieksmi pret to, bet ar to, ka zinātniski tehniskais progress vēl nebija attīstījies tik tālu un nebija sasniedzis tās virsotnes, kuras sekmēja arī kino mākslas attīstīšanos. Citiem vārdiem sakot, tajos laikos nebija kameru un visu nepieciešamo ierīču, lai varētu filmēt filmas. Ar kameras parādīšanos, parādījās arī jauns mākslas veids – kino māksla. Tajos laikos tās bija pavisam īsas, melnbaltas filmas, bet tās tomēr jau bija filmas! Daudzi no jums, droši vien ir dzirdējuši par brāļiem Limjēriem, par cilvēkiem, kuri spēra milzīgus soļus kinomākslas attīstībā.

Mēģināsim tikt skaidrībā, kas tad ir kino? Šaurā, šī vārda nozīmē, tās ir visādas briesmu filmas, grāvēji, piedzīvojumu filmas, melodrāmas un tā tālāk. Kino žanrus mēs varētu uzskaitīt ļoti ilgi. Kādreiz tie sajaucas, izmainās, daži pazūd uz visiem laikiem, to vietā nāk citi. Ja mēs runājam tādā šaurā nozīmē, tad varam teikt, ka kino ir māksla radīt dažāda žanra filmas, bet ja runājam plašākā nozīmē, tad tas ir daudz kas vairāk , nekā vienkārša filmu uzņemšana. Domāju, ka neviens tagad nestrīdēsies, ja mēs teiksim, ka filmās tiek atspoguļoti dažādi dzīves notikumi, dažādas darbības un moment, kuri tiek uzfilmēti uz kino lentas. Ja tos nefilmētu uz lentas, tad kino būtu ļoti līdzīgs teātrim. Pēc savas būtības, kino ir teātris, atšķirība ir tikai tā, ka filma ir nofilmēta un mēs varam skatīties to tādu, kāda tā ir visu laiku, tajā nekas nemainās. Teātrī ir citādāk, tur viss notiek it kā pirmo reizi – pārdzīvojumi, emocijas, jūtas un vēlmes. Teātris – tā ir dzīve, tātad, arī kino ir sava veida dzīve, protams, mazliet izpušķota, bet tomēr dzīve.

Vajag atzīmēt, ka kinomāksla tā ir arī māksla. Tieši tāpat, kā muzikanti sacer mūziku, dzejnieki raksta dzejoļus, tā arī režisori “sacer” savas filmas. Bieži vien notiek tā, ka filma ir spējīga daudz spilgtāk atspoguļot kaut kādus notikumus, pārdzīvojumus, nekā mūzika vai poēzija. Savā ziņā, ne mūzika, ne poēzija, nav spējīgas sniegt to kopējo ainu, ko rada kino. Ne par velti muzikanti uzņem video klipus, jo pateicoties tiem var labāk izprast dziesmas tekstu, to sajust un redzēt visu ainu kopumā.

Kinomākslai ir ļoti liela iedarbība uz cilvēku, tā var būt gan pozitīva, gan negatīva. Piemēram, ja mēs skatāmies kinokomēdiju vai kādu humora raidījumi, mums pārsvarā parādās tikai pozitīvas emocijas un uzlabojas garastāvoklis. Briesmu filmas, trilleri, grāvēji un daudzas citas, līdzīga žanra filmas, tieši otrādi, rada mūsos vairāk negatīvu emociju, dusmu, neapmierinātības. Šaubu nav, ka skatoties filmas mēs iegrimstam autora izdomātajā kino pasaulē un sākam justies līdzīgi tiem varoņiem, kuri atrodas uz ekrāna.

Katram no mums ir savas mīļākās filmas. Zinātnieki ir konstatējuši, ka vienalga cik reižu jūs skatāties savu iemīļoto filmu, tā ļauj jums aizmirst par problēmām un ikdienas dzīvi, tā nomierina un uzlabo garastāvokli. Interesanti ir tas, ka garastāvokļa uzlabošanās ir vērojama arī tad, ja jūsu mīļākā filma ir visīstākā briesmu filma. To, laikam, var izskaidrot ar to, ka skatītājs labi zina, kas notiks nākamajā acumirklī un savā zemapziņa domā, cik labi, ka tas notiek ne ar mani. Uz bērniem un pusaudžiem, kinomāksla atstāj lielāku iespaidu nekā uz pieaugušiem cilvēkiem.

Kino – tā ir daudzveidīga pasaule bez robežām, tajā aktieri izdzīvo savu varoņu dzīves, reizēm tik pārliecināti, ka pat aizmirst par savām dzīvēm. Filmas kādreiz izklaidē, kādreiz uzlabo garastāvokli, kādreiz liek aizdomāties un paskumt, bet jebkurā gadījumā, tās padara mūsu dzīvi spilgtāku un interesantāku!