Kāds tu esi, teātri?

Teātris tā ir kultūras iestāde, kura veic profesionālu teatrālu darbību, ar mērķi, apmierināt un formēt garīgās skatītāju vajadzības skatuviskajā mākslā.

Galvenie, teātra darbības veidi ir:

  • Teatrālo izrāžu, kā arī citu publisko izrāžu, sagatavošana un rādīšana.
  • Viesturneju un koncertu organizēšana.
  • Radošo vakaru, festivālu, konkursu un citu pasākumu rīkošana.

Tieši tāpat, kā jebkurš cits mākslas veids (mūzika, glezniecība, literatūra), arī teātrim ir savas, īpašas pazīmes. Teātris ir sintētiska māksla: teatrālais uzvedums tiek veidots no lugas teksta, režisora darba, aktiera darba, mākslinieka un komponista darba. Opera un baletā izšķirošā loma pieder mūzikai.

Teatrālās mākslas pamatā ir teksts, piemēram, luga dramatiskai izrādei. Pat tādos skatuviskos uzvedumos, kur it kā nav vārdu, teksts kādreiz ir nepieciešams. Baletam un pantomīmai ir savs scenārijs un to sauc par libretto.

Kā top izrāde? Darba procesa laikā, dramaturģiskais teksts tiek pārnests uz skatuvi, tas ir tāds savdabīgs “tulkojums” no vienas valodas uz otru. Gala rezultāta – literārais vārds pārtop par skatuvisko vārdu. Teātris piedāvā unikālu un savdabīgu, apkārtējās pasaules iepazīšanu, kā arī savu māksliniecisko redzējumu. Izrāde – tā ir īpaša dzīves daļa, kura tiek izspēlēta teātra telpās. Jāsaka, ka teātra tēlaina domāšana ļoti atšķiras no mūzikas tēlainās domāšanas.

Pirmais, ko ierauga skatītājs, pēc aizkaru pacelšanās – tā ir skatuve, kurā ir novietotas, izrādei atbilstošas dekorācijas. Tās norāda darbības vietu, vēsturisko laiku, ataino nacionālo kolorītu. Ar dekorāciju palīdzību, ir iespējams, atainot personāžu garastāvokli (piemēram, varoņa ciešanu laikā, skatuvi iekļaut tumša gaismā, vai visu skatuves aizmuguri nosegt ar melnu audumu). Izrādes laikā, atkarībā no notikumiem, kuri risinās uz skatuves, dekorācijas, ar speciālas tehnikas palīdzību, tiek mainītas, piemēram, dienu pārvērš naktī, ziemu – vasarā, istabu – ielā. Šīs tehnikas, kuras tiek izmantotas teātrī, attīstās kopā cilvēci. Paceļamie mehānismi, paceļamās lūkas, kuras sensenos laikos tika paceltas ar rokas mehānisma palīdzību, tagad paceļ un nolaiž elektroniski vadāmi mehānismi. Sveces un gāzes lukturus ir nomainījušās elektriskās lampas, izrāžu laikā, bieži vien tiek izmantoti arī lāzeri.

Jau antīkajos laikos ir izveidojušās divu veidu skatuves – skatuve – kārba un skatuve – amfiteātris. Tagad, pasaulē izmanto abu veidu skatuves. Mūsdienīgā tehnika ļauj mainīt skatuves telpu, tagad nav nekādu problēmu skatuves vidū radīt tiltu, piedāvāt vietu skatītājam uz skatuves, bet izrādi turpināt zālē.

Liela nozīme vienmēr ir piešķirta teātra ēkai. Teātri parasti tika būvēti pilsētas centrālajā laukumā, arhitekti centās, lai ēkas būtu skaistas, lai piesaistītu cilvēku uzmanību. Atnākot uz teātri, cilvēks varēja norobežoties no ikdienas dzīves, pacelties pāri ikdienas rūpēm. Tāpēc nav brīnums, ka sienas, gar kurā iet kāpnes, tiek rotātas ar spoguļiem.

Pastiprināt, izrādēs emocionālo iedarbību, palīdz mūzika. Kādreiz, mēs to varam dzirdēt ne tikai izrādes, bet arī starpbrīža laikā. Mūzika tiek atskaņota tāpēc, lai saglabātu skatītāju interesi par izrādi.

Teātrī galvenais ir aktieris. Skatītāji savā priekšā redz cilvēku, kurš noslēpumainā veidā ir pārvērties mākslinieciskā tēlā – savdabīgā mākslas darbā. Protams, ka lomas izpildītājs nav mākslas darbs, bet viņa izpildītā loma – tā gan ir īsts mākslas darbs. Loma – ir aktiera radīts mākslas darbs, kurā liela loma ir balsij, ķermenim un dvēselei.

Lai, darbības uz skatuves izskatītos vienotas, jau laicīgi vajag visu apdomāt un organizēt. Šo lomu, mūsdienu teātrī izpilda režisors. Izrādes laikā daudz kas ir atkarīgs no aktieriem, bet neskatoties uz to, viņi ir pakļauti režisoram, kurš saskaņo aktieru darbību.

Cilvēki, tieši tāpat, kā pirms daudziem gadsimtiem, nāk uz teātri. Uz skatuves notiek izrāde, kurā aktieri iegulda visus savus spēkus un emocijas. Ar žestu, pozu un valodas palīdzību, viņi uz skatuves veido dialogu, kuru ar interesi vēro teātra apmeklētāji. Skatītāji, bieži vien, gan apzināti, gan neapzināti vērtē aktieru spēli un režisora darbu, skatās vai izrāde atbilst kopējai iecerei. Bet, galvenais teātrī, ir baudīt mākslu un saprast, ko ar savu izrādi, mums ir gribējuši pateikt aktieri.