Kinomāksla – lielisks audzināšanas līdzeklis

Jau ļoti sen, tika ievērots, ka māksla ir brīnišķīgs apmācīšanas un audzināšanas līdzeklis. Sengrieķu filozofs Aristotelis ir teicis, ka tad, kad cilvēks skatās uz varoni, kurš ir izturējis smagus pārbaudījumus, tad viņš mācās varonim just līdzi, pārdzīvo par viņu un tādā veidā attīra savu iekšējo pasauli. Viņš savus pieņēmumus, mēģināja pārbaudīt uz skatītājiem, rādot viņiem traģiskus notikumus. Lielu nozīmi Aristotelis piešķīra emocijām un jūtām: viņš uzskatīja, ka tieši emocijas ir starpposms starp iepazīšanu un rīcības motīvu. Piemēram, senais filozofs atzīmēja, ka vēlmi mācīties mūsos rada izbrīns: “…gan tad, gan tagad, izbrīns mudina cilvēkus filozofēt, vispirms viņos parādās izbrīns, tad izbrīns rada nesaprašanu un tā solīti pa solītim viņi virzījās uz priekšu, līdz sāka aizdomāties par daudz globālākām lietām…”.

Tolstojs apgalvoja, ka tieši emocijām piemīt vislielākais mākslas spēks. Mākslas uzdevums, pēc rakstnieka domām, ir padarīt pieejamu un saprotamu to, kas bija grūts, nesaprotams un nepieejams.

Mūsdienās daudz runā par televīzijas kaitīgumu un par to, ka tas negatīvi ietekmē cilvēkus, ja viņi daudz laika pavada pie televizoriem. Tas pats tiek attiecināts arī uz kino. Visbiežāk, šīs sarunas skar pusaudžus, jo tiek uzskatīts, ka pusaudzis, kurš skatās daudz filmu, bez vecāku kontroles un filmu satura kontroles, var slikti iespaidoties no nekvalitatīvā filmu satura. Mūsdienās, pa televizoru tik tiešām, bieži tiek rādītas nekvalitatīva satura filmas un seriāli, kuri atstāj negatīvu iespaidu uz pusaudža personības formēšanos. Daudzi vecāki, pavisam nepamatoti slikti izsakās par filmām, kuras skatās viņu bērns, jo literāro darbu iedarbība uz pusaudzi ir daudzas reizes mazāka, nekā filma. Filma ir spilgta, uzskatāma, diktē dzīves un uzvedības noteikumus. Gados vecākiem pusaudžiem sāk parādīties interese par daudz nopietnākām tēmām, piemēram, daudzi uzsver, ka viņiem patīk filmas, kuras liek aizdomāties par dzīvi, bet viņi atzīst arī to, ka tādu filmu ir maz.

Kino – tas ir pieejams un populārs apmācīšanas un audzināšanas instruments. Tā ir viena no galvenajām kino priekšrocībām. Kino – tā ir viena no lielākajām masveida mākslām. Neskatoties uz to, ka mūsdienās, katrās mājās ir televizors, bet kādreiz pat vairāki, kinoteātros mēs varam sastapt daudz cilvēku. Kino ir kļuvis par mūsu dzīves sastāvdaļu, tas aptver visas, cilvēka dzīves sfēras un tāpēc ļoti atšķiras no citiem mākslas veidiem. Kinematogrāfija, pirmām kārtām, ir masveida informācijas līdzeklis un lielisks brīvā laika pavadīšanas veids.

Kā jau mēs augstāk minējām, tad kino ir liela nozīme pusaudža personības formēšanās brīdī. Par kino, mēs varam teikt, ka tam ir dubultā daba, no vienas puses filma ir informācijas avots, tā funkcionē pēc plašsaziņas informācijas līdzekļu principiem, bet no otras puses filma – tas ir mākslas darbs. Tāpēc, ir svarīgi saprast atšķirību kā var uztvert filmu, jo tā var būt gan kā mākslas darbs, gan kā masveida informācijas līdzeklis, gan kā iespaidošanas līdzeklis.

Teātris, literatūra, kino – tas viss auditorijai sniedz ļoti dažādu informāciju: gan garīgo, gan psiholoģisko, gan vēsturisko, gan sociālo, gan zinātnisko, gan ekonomisko un vēl daudzas citas, bet kino māksla, atšķirībā no citām mākslām parāda patiesību daudz uzskatāmāk un reālāk. Citiem vārdiem sakot, kino ir kopija, kura visvairāk līdzinās realitātei, dzīvei, bet kino nekopē realitāti, tā rada pati savu realitāti. Filmā tiek modelēta dzīve, personāžu raksturs, viņu iekšējā pasaule, notikumu un jūtu dialektika.