Ko mēs zinām par pantomīmas pagātni?

Pantomīma ir viena no senākajiem, cilvēka mākslinieciskās jaunrades veidiem. Pantomīmas elementi, ietilpa jau pirmatnējā cilvēka, rituālos, kuru laikā viņš centās atdarināt dzīvniekus, pārvērsties dažādu varoņu tēlos, dievu tēlos vai dēmonos, cenšoties attēlot notikumus ar žestu palīdzību, mīmikas un deju palīdzību.

Pirmās pantomīmas pazīmes ir sastopamas pie tautām, kurām galvenā nodarbošanās bija medības, kuras cilvēkam sniedza gan barību, gan apģērbu. Mednieks maskējās un atdarināja dzīvniekus, pietuvojās viņiem tādā attālumā, kurš garantēja viņam veiksmīgas medību beigas. Dažādos platuma grādos, cilvēki atdarināja dažādus dzīvniekus – briežus, lāčus , vilkus, strausus, ķengurus, antilopes, gorillas. Atdarinot tos – cilvēka mērķis bija tos nomedīt. Par to liecina ne tikai paleolīta laikmeta zīmējumi uz alu sienām, bet arī medību veidi, kurus, dažas Āfrikas un Āzijas ciltis, pielieto vēl arī mūsdienās. Imitējot zvēra uzvedību un lēcienus, izliekoties par dzīvnieku, pirmatnējais cilvēks pielietoja plastiskas pārvērtības, kuras tiek uzskatītas par raksturīgākajām pantomīmas pazīmēm.

Pirms medībām, vienmēr tika izpildīti rituāli, kuru laikā, dalībnieki it kā aicināja dzīvnieku. Bet pēc medībām, vienmēr gāja rotaļās, kā arī atdarināja medību procesu. Regulāri atkārtojot rituālus un rotaļas, tās ieguva pastāvīgu formu, kuras pamatā bija konkrēts scenārijs: vieni dalībnieki izpildīja dzīvnieku lomas, citi dalībnieki – mednieku lomas. Mednieki “izsekoja” dzīvniekus un “nogalināja” tos. “Dzīvnieks” izlikās par mirušu, mednieki no laimes, dejoja tam apkārt. Tāds, visticamāk, ir pirmo, cilvēkam zināmo, pantomīmu saturs. Šajās pantomīmas varam vērot jau ne tikai atdarināšanu, bet arī sižetu.

Sarežģītākas ir tās pantomīmas, kuras ir saistītas ar reliģioziem, daudzu pirmatnējo tautu, rituāliem. Tās ir balstītas uz ticības, ka cilts vai dzimta, ir cēlusies no kāda dzīvnieka totēma un atrodas tā aizbildniecībā. Tāds dzīvnieks tika dievināts un dievināšanas kults izpaudās savdabīgās mistērijās un spēlēs, bet aktieri tajās spēlēja dzīvnieku lomas.

Daudzās rotaļās un rituālos, kurās tika izmantota pantomīma, cilvēks pārvērtās vai nu dzīvniekā, vai nu putnā. Jau 19. gadsimtā aleutiem bija rotaļa, kuras laikā mednieks izsekoja putnu un to nogalināja. Vispirms, viņš priecājās par savu veiksmi, bet pēc tam, skatoties uz skaisto putnu, viņš sāka nožēlot putna nāvi. Bet putns atdzīvojās un pārvērtās par skaistu meiteni/ mēmā drāma beidzās ar apskāvieniem.

Pirmatnējie cilvēki, savās pantomīmās atdarināja ne tikai medības, vai ar tām saistītos rituālus, tajās tika attēloti, visi cilts, svarīgākie notikumi , kuri bija saistīti ar dabas parādībām (saulgrieži, lietus gāzes, sausums), ar cilvēka ražošanu (labības sēšana un novākšana), sabiedriskām parādībām (uzvara kaujā vai arī sagrāve), ar cilvēka attīstību (dzimšana, jaunība, laulības, vecums, nāve). Gandrīz visiem pirmatnējiem cilvēkiem, ļoti svarīga bija mirušo cilvēku godināšana, tā kļuva par kultu. Stāsti par notikumiem, tika papildināti ar kustībām, tā radās liturģiskās ceremonijas, mistiski rituāli un teātra izrādes. Tautām, kuras nodarbojās ar lauksaimniecību, izplatījās nomirušā un atdzimušā dieva kults, kurš nosaukts dažādos vārdos, simbolizēja gadalaiku maiņu. Visos šajos rituālos, ceremonijās un izrādēs, pantomīma ieņēma svarīgu vietu tā tika apvienota ar mūziku, dziedāšanu, deklamēšanu un dialogu, kādreiz tā pārauga lielās, patstāvīgā epizodēs. Pirmatnējām tautām, ar pantomīmu tika saistīti tādi rituāli un dejas, kuru saturā tika attēlota ienaidnieka izsekošana un iznīcināšana, kā arī dzīres, kuras tika rīkotas par godu uzvarai.

Kāpēc mūsdienās, pantomīma, joprojām ir tik ļoti populāra? Mēs nekļūdīsimies, ja teiksim, ka tas ir tāpēc, ka žestu valoda ir saprotama visiem, neskatoties uz ģeogrāfiskajām, etnogrāfiskajām un sociālajām barjerām. Pantomīma ir internacionāla, tā ir pieejama un saprotama skatītājiem, jebkurā pasaules malā. Mūsdienās pantomīma ieņem svarīgu lomu jaunatnes festivālos un tas vēlreiz apliecina to, ka tā ir internacionāla. Pantomīmai ir bezgalīgi daudz stāstu. Gadsimtu garumā, tā ir aizrāvusi un smīdinājusi, aizkustinājusi un satraukusi. Visas šī īpašības, tā ir saglabājusi arī mūsdienās.