Māksla

Atlaižu trakums

Veikali mūsdienās ir uz katra stūra. Bieži vien ir grūti tiem vienkārši paiet garām, ir īpaši tad, ja skatlogā redzam paziņojumu par lielām atlaidēm vai izpārdošanu. Ja šādu uzrakstu redzam, tad uzreiz rodas vēlme doties iekšā veikalā un kaut ko nopirkt, jo nevar taču palaist garām izdevību kaut ko ietaupīt un iegādāties preci par izdevīgāku cenu nekā parasti (trova i tuoi prodotti). Taču, ja neieiet šajā veikalā vispār, tad sanāk ietaupīt daudz vairāk naudas, nekā iegādājoties atlaižu preces – jo neko nenopērkot jau tu neiztērē vispār neko. Bet, ja kaut ko nopērc kaut vai ar 80% atlaidi, tāpat sanāk tos 20% tomēr samaksāt. Un tad aizejot mājās priecājies, ka esi izdevīgi kaut ko iegādājies un ietaupījis tik daudz naudas. Bieži vien gan pēc tam rodas jautājums – kāpēc es to vispār pirku vai kur es to likšu. Atlaižu laikā bieži vien galvā ieslēdzas tāda kā poga, ka nevar nepirkt, jo ir taču tik izdevīgi. Patiesībā jau šie akciju plakāti bieži vien ir tikai, lai pievilinātu cilvēkus, un cilvēki nopirktu vairāk nevajadzīgas preces – parastā dienā reti kurš būtu šo preci pircis, bet ja jau ir atlaides, tad plaukts ir izpirkts tukšs. Tas viss darbojas psiholoģiski uz mums visiem, gribam to vai nē. Dažiem sanāk tam pretoties labāk, citiem ne pārāk. Visvienkāršākā metode kā pretoties atlaidēm – veikalā vispār neiet iekšā. Grūtāk ir tad, ja šajā veikalā ir jāiet, jo tur kaut ko vajag. Pārtikas veikalos jau vienmēr kaut kam ir atlaide, tāpēc jācenšas vienkārši nopirkt to, kas nepieciešams, daudz neskatoties, kas tad vēl labs ir piedāvājumā. Citos veikalos (apģērbu, apavu utml.) labāk gan neiet ar domu – es jau tikai paskatīšos. Parasti tas vienmēr beidzas ar garu čeku un lielu iepirkumu maisu. Un tad tu mierini sevi ar domu, ka esi izdevīgi iepircies un ietaupīji naudu. Uz šiem plakātiem skatlogos parasti ir rakstīts, ka ir atlaides, piemēram, līdz 70%. Tas jau nenozīmē, ka pilnīgi visām precēm, kam ir atlaides būs šie 70%. Šis lielais skaitlis ir tikai, lai pievilinātu cilvēkus. Patiesībā lielākajai daļai preču būs daudz mazākas atlaides (5%-30%), bet tikai pāris lietām tie 70% (un arī tas būs kam lētam vai ne tik nozīmīgam). Ja ieraugi, ka veikalā ir “lielas” atlaides, tad jau parasti pārāk neiedziļinies tajā, par cik EUR punte da barba tieši šī prece ir lētāk nopērkama. Var jau būt, ka atlaide ir ļoti maza, un kādā citā veikalā, piemēram, kādā internetveikalā šī cena pat bez atlaides ir tāda pati vai zemāka. Taču atlaides ir uz noteiktu laiku, tāpēc nebūs laika iet uz vēl kādu veikalu, lai salīdzinātu atlaides. Kā arī, ja nenopirksi kādu preci uzreiz, tad kāds cits to nopirks, un kad atgriezīsies, tad šī prece vairs nebūs pieejama. To, kā cilvēkus ietekmē lielas atlaides un izpārdošanas, var novērot, piemēram, trakajās dienās – tad veikalā ir nereāli daudz cilvēku, un visi pērk bez maz vai visu pēc kārtas. Taču vai patiešām visām precēm ir tik izdevīgas cenas, ka ir vērts tur iet un mīcīties tajā burzmā? Grūti teikt, jo neviens jau tā baigi neseko līdzi šīm cenām un neko nesalīdzina.

Kinomāksla – lielisks audzināšanas līdzeklis

Jau ļoti sen, tika ievērots, ka māksla ir brīnišķīgs apmācīšanas un audzināšanas līdzeklis. Sengrieķu filozofs Aristotelis ir teicis, ka tad, kad cilvēks skatās uz varoni, kurš ir izturējis smagus pārbaudījumus, tad viņš mācās varonim just līdzi, pārdzīvo par viņu un tādā veidā attīra savu iekšējo pasauli. Viņš savus pieņēmumus, mēģināja pārbaudīt uz skatītājiem, rādot viņiem traģiskus notikumus. Lielu nozīmi Aristotelis piešķīra emocijām un jūtām: viņš uzskatīja, ka tieši emocijas ir starpposms starp iepazīšanu un rīcības motīvu. Piemēram, senais filozofs atzīmēja, ka vēlmi mācīties mūsos rada izbrīns: “…gan tad, gan tagad, izbrīns mudina cilvēkus filozofēt, vispirms viņos parādās izbrīns, tad izbrīns rada nesaprašanu un tā solīti pa solītim viņi virzījās uz priekšu, līdz sāka aizdomāties par daudz globālākām lietām…”.

Tolstojs apgalvoja, ka tieši emocijām piemīt vislielākais mākslas spēks. Mākslas uzdevums, pēc rakstnieka domām, ir padarīt pieejamu un saprotamu to, kas bija grūts, nesaprotams un nepieejams.

Mūsdienās daudz runā par televīzijas kaitīgumu un par to, ka tas negatīvi ietekmē cilvēkus, ja viņi daudz laika pavada pie televizoriem. Tas pats tiek attiecināts arī uz kino. Visbiežāk, šīs sarunas skar pusaudžus, jo tiek uzskatīts, ka pusaudzis, kurš skatās daudz filmu, bez vecāku kontroles un filmu satura kontroles, var slikti iespaidoties no nekvalitatīvā filmu satura. Mūsdienās, pa televizoru tik tiešām, bieži tiek rādītas nekvalitatīva satura filmas un seriāli, kuri atstāj negatīvu iespaidu uz pusaudža personības formēšanos. Daudzi vecāki, pavisam nepamatoti slikti izsakās par filmām, kuras skatās viņu bērns, jo literāro darbu iedarbība uz pusaudzi ir daudzas reizes mazāka, nekā filma. Filma ir spilgta, uzskatāma, diktē dzīves un uzvedības noteikumus. Gados vecākiem pusaudžiem sāk parādīties interese par daudz nopietnākām tēmām, piemēram, daudzi uzsver, ka viņiem patīk filmas, kuras liek aizdomāties par dzīvi, bet viņi atzīst arī to, ka tādu filmu ir maz.

Kino – tas ir pieejams un populārs apmācīšanas un audzināšanas instruments. Tā ir viena no galvenajām kino priekšrocībām. Kino – tā ir viena no lielākajām masveida mākslām. Neskatoties uz to, ka mūsdienās, katrās mājās ir televizors, bet kādreiz pat vairāki, kinoteātros mēs varam sastapt daudz cilvēku. Kino ir kļuvis par mūsu dzīves sastāvdaļu, tas aptver visas, cilvēka dzīves sfēras un tāpēc ļoti atšķiras no citiem mākslas veidiem. Kinematogrāfija, pirmām kārtām, ir masveida informācijas līdzeklis un lielisks brīvā laika pavadīšanas veids.

Kā jau mēs augstāk minējām, tad kino ir liela nozīme pusaudža personības formēšanās brīdī. Par kino, mēs varam teikt, ka tam ir dubultā daba, no vienas puses filma ir informācijas avots, tā funkcionē pēc plašsaziņas informācijas līdzekļu principiem, bet no otras puses filma – tas ir mākslas darbs. Tāpēc, ir svarīgi saprast atšķirību kā var uztvert filmu, jo tā var būt gan kā mākslas darbs, gan kā masveida informācijas līdzeklis, gan kā iespaidošanas līdzeklis.

Teātris, literatūra, kino – tas viss auditorijai sniedz ļoti dažādu informāciju: gan garīgo, gan psiholoģisko, gan vēsturisko, gan sociālo, gan zinātnisko, gan ekonomisko un vēl daudzas citas, bet kino māksla, atšķirībā no citām mākslām parāda patiesību daudz uzskatāmāk un reālāk. Citiem vārdiem sakot, kino ir kopija, kura visvairāk līdzinās realitātei, dzīvei, bet kino nekopē realitāti, tā rada pati savu realitāti. Filmā tiek modelēta dzīve, personāžu raksturs, viņu iekšējā pasaule, notikumu un jūtu dialektika.

Kā kinomāksla iespaido cilvēku?

Kinomāksla ir radusies ne visai sen, teātris un mūzika ir radušies daudz senāk. Kinomāksla parādījās tikai 19. gadsimta pašās beigās. To visu, var izskaidrot, ne jau ar cilvēku vienaldzību pret kino vai arī ar viņu kritisko attieksmi pret to, bet ar to, ka zinātniski tehniskais progress vēl nebija attīstījies tik tālu un nebija sasniedzis tās virsotnes, kuras sekmēja arī kino mākslas attīstīšanos. Citiem vārdiem sakot, tajos laikos nebija kameru un visu nepieciešamo ierīču, lai varētu filmēt filmas. Ar kameras parādīšanos, parādījās arī jauns mākslas veids – kino māksla. Tajos laikos tās bija pavisam īsas, melnbaltas filmas, bet tās tomēr jau bija filmas! Daudzi no jums, droši vien ir dzirdējuši par brāļiem Limjēriem, par cilvēkiem, kuri spēra milzīgus soļus kinomākslas attīstībā.

Mēģināsim tikt skaidrībā, kas tad ir kino? Šaurā, šī vārda nozīmē, tās ir visādas briesmu filmas, grāvēji, piedzīvojumu filmas, melodrāmas un tā tālāk. Kino žanrus mēs varētu uzskaitīt ļoti ilgi. Kādreiz tie sajaucas, izmainās, daži pazūd uz visiem laikiem, to vietā nāk citi. Ja mēs runājam tādā šaurā nozīmē, tad varam teikt, ka kino ir māksla radīt dažāda žanra filmas, bet ja runājam plašākā nozīmē, tad tas ir daudz kas vairāk , nekā vienkārša filmu uzņemšana. Domāju, ka neviens tagad nestrīdēsies, ja mēs teiksim, ka filmās tiek atspoguļoti dažādi dzīves notikumi, dažādas darbības un moment, kuri tiek uzfilmēti uz kino lentas. Ja tos nefilmētu uz lentas, tad kino būtu ļoti līdzīgs teātrim. Pēc savas būtības, kino ir teātris, atšķirība ir tikai tā, ka filma ir nofilmēta un mēs varam skatīties to tādu, kāda tā ir visu laiku, tajā nekas nemainās. Teātrī ir citādāk, tur viss notiek it kā pirmo reizi – pārdzīvojumi, emocijas, jūtas un vēlmes. Teātris – tā ir dzīve, tātad, arī kino ir sava veida dzīve, protams, mazliet izpušķota, bet tomēr dzīve.

Vajag atzīmēt, ka kinomāksla tā ir arī māksla. Tieši tāpat, kā muzikanti sacer mūziku, dzejnieki raksta dzejoļus, tā arī režisori “sacer” savas filmas. Bieži vien notiek tā, ka filma ir spējīga daudz spilgtāk atspoguļot kaut kādus notikumus, pārdzīvojumus, nekā mūzika vai poēzija. Savā ziņā, ne mūzika, ne poēzija, nav spējīgas sniegt to kopējo ainu, ko rada kino. Ne par velti muzikanti uzņem video klipus, jo pateicoties tiem var labāk izprast dziesmas tekstu, to sajust un redzēt visu ainu kopumā.

Kinomākslai ir ļoti liela iedarbība uz cilvēku, tā var būt gan pozitīva, gan negatīva. Piemēram, ja mēs skatāmies kinokomēdiju vai kādu humora raidījumi, mums pārsvarā parādās tikai pozitīvas emocijas un uzlabojas garastāvoklis. Briesmu filmas, trilleri, grāvēji un daudzas citas, līdzīga žanra filmas, tieši otrādi, rada mūsos vairāk negatīvu emociju, dusmu, neapmierinātības. Šaubu nav, ka skatoties filmas mēs iegrimstam autora izdomātajā kino pasaulē un sākam justies līdzīgi tiem varoņiem, kuri atrodas uz ekrāna.

Katram no mums ir savas mīļākās filmas. Zinātnieki ir konstatējuši, ka vienalga cik reižu jūs skatāties savu iemīļoto filmu, tā ļauj jums aizmirst par problēmām un ikdienas dzīvi, tā nomierina un uzlabo garastāvokli. Interesanti ir tas, ka garastāvokļa uzlabošanās ir vērojama arī tad, ja jūsu mīļākā filma ir visīstākā briesmu filma. To, laikam, var izskaidrot ar to, ka skatītājs labi zina, kas notiks nākamajā acumirklī un savā zemapziņa domā, cik labi, ka tas notiek ne ar mani. Uz bērniem un pusaudžiem, kinomāksla atstāj lielāku iespaidu nekā uz pieaugušiem cilvēkiem.

Kino – tā ir daudzveidīga pasaule bez robežām, tajā aktieri izdzīvo savu varoņu dzīves, reizēm tik pārliecināti, ka pat aizmirst par savām dzīvēm. Filmas kādreiz izklaidē, kādreiz uzlabo garastāvokli, kādreiz liek aizdomāties un paskumt, bet jebkurā gadījumā, tās padara mūsu dzīvi spilgtāku un interesantāku!