Teatrālā māksla

Teātris, tulkojumā no grieķu valodas “theatron” nozīmē “skatītāju vietas” un ir viens no galvenajiem skatuves mākslas veidiem. Jēdzienu teātris var iedalīt vairākos, teatrālās mākslas veidos: dramatiskais teātris, operas teātris, pantomīmas teātris, u. c. Termins “teātris “ir radies no sengrieķu antīkā teātra, kur tieši tā tika sauktas vietas skatītāju zālē. Bet, mūsdienās, šī termina nozīme ir mainījusies un kļuvusi daudzveidīgāka.

To papildus vēl izmanto arī šādos gadījumos:

  • Par teātri tiek sauktas vietas, kuras ir speciāli uzbūvētas vai pielāgotas teātra rādīšanai.
  • Par teātri tiek saukta iestāde, uzņēmums, kurš nodarbojas ar teātra rādīšanu, kā arī viss, tajā nodarbinātais kolektīvs.
  • Dramatisko uzvedumu strukturēšana, vadoties pēc dažādiem principiem.
  • Novecojuša nozīmē, kura ir saglabājusies tikai profesionālajā teātra vidē – skatuve.
  • Pārnestā nozīmē, vieta, kurā notiek kaut kādi notikumi.
  • Teatrālai mākslai piemīt specifiskas īpašības, kuras padara uzvedumus par unikāliem, tādiem, kuriem nav analogu nevienā citā mākslā.

Vispirms, jau tā ir sintētiskā teātra daba. Tā uzvedumi, iekļauj sevī gandrīz visas, citas mākslas: literatūru, mūziku, tēlotājmākslu (glezniecību, skulptūru, grafiku u. t. t.), vokālu, horeogrāfiju, u. c.; kā arī izmanto daudzveidīgos sasniegumus visdažādākajās zinātnes un tehnikas jomās. Piemēram, zinātniskie darbi psiholoģijā, kļuva par pamatu aktiermākslai un režisora mākslai, pētījumi semiotikā, vēsturē, socioloģijā, fizioloģijā un medicīnā kļuva par pamatu ne tikai aktiermākslai un režisora mākslai, bet arī par pamatu skatuviskajai runai un skatuviskajām kustībām. Daudzu, tehnisko jomu attīstība dod iespēju pilnveidoties un pāriet jaunā līmenī, tehnikai, kura tiek izmantota skatuviskām vajadzībām: skaņas atskaņošanai, dažādu trokšņu radīšanai, gaismas efektu radīšanai, jaunu efektu radīšanai uz skatuves.

No šejienes izriet arī nākošā teatrālās mākslas īpatnība – kolektīvais, radošais process. Bet, šeit viss nav tik vienkārši, kā izliekas, jo runa iet ne tikai par kopīgo mākslu lielā darbinieku kolektīvā (sākot ar aktieru sastāvu līdz tehnisko profesiju pārstāvjiem, kuru saliedētais darbs lielā mērā nosaka teātra “tīrību”). Jebkurā teatrālā uzvedumā ir vēl viens pilntiesīgs līdzautors – skatītājs, kura uztveršanas spējas koriģē un transformē teātri, atšķirīgi izvieto akcentus un kādreiz pat kardināli maina kopējo izrādes jēgu un ideju. Teātris, bez skatītājiem nav iedomājams, jau nosaukums vien, apliecina to, ka teātris ir saistīts ar skatītāju vietām. Tas, kā skatītāji uztver teātri, ir atkarīgs no mākslinieciskā darba, kurš tiek ieguldīts, neatkarīgi no tā, skatītājs to apzinās vai nē.

No šejienes izriet arī nākamā teātra īpatnība – tā acumirklīgums, jo katrs teātris eksistē tikai tajā acu mirklī, kad tiek rādīts. Šī īpatnība ir raksturīga visiem izpildītāju mākslas veidiem. Arī šeit ir savas īpatnības. Piemēram, cirkā no māksliniekiem tiek pieprasīts tehniski pareizi izpildīts triks, te nedrīkst būt nekādas atkāpes, jo vismazākā novirze var maksāt cirka darbiniekam dzīvību un tas nekādā gadījumā nav saistīts ar skatītāju esamību vai neesamību. Ar skatītājiem mijiedarbojas tikai viens cirka pārstāvis, un tas ir klauns. No šejienes arī sākās vēl viens teātra veids, kurš attīstās pēc likumiem, kuri vairāk ir saistīti ar cirku, bet tomēr ir citādāki – līdzīgi arī teātrim.

Muzikālās un vokālās mākslas izpildītāji, attīstoties tehnikai, ir ieguvuši iespēju tikt fiksētiem un iespēju, atkārtoti to skatīties atkal un atkal, ieraksts kopē sākotnējo variantu. Adekvāts, teatrālās izrādes ieraksts, nav iespējams, jo svarīga darbība bieži vien norisinās vairākās skatuves daļās, tas piešķir nozīmīgumu notiekošajam un formē kopskatu.