Teātris

Opera

Viens no skaistākajiem un sarežģītākajiem mūzikas žanriem ir opera. Šajā muzikālajā žanrā, ir saplūdusi kopā poēzija un dramatiskā māksla, vokālā un instrumentālā mūzika, mīmika, dejas. Glezniecība, dekorācijas un kostīmi. Operas literatūras pamats – libretto jeb librets. Un uz operu nekad neiet uz kredīta onlain sesxebi, tas ir bez naudas swrafi sesxebi!

Opera ir dzimusi Itālijā – mistērijās, tas ir garīgās izrādēs, kurās epizodiski izmantotā mūzika, atradās uz viszemākās pakāpes. Garīgā komēdija, bija jau mazliet sarežģītāks žanrs, tajā mūzika skanēja no paša sākuma līdz pašām beigām. 16. gadsimta vidū, lielu popularitāti ieguva pastorāli un ganu spēles, kurās skanēja koru dziedāšana motete un madrigāla stilā. “Amfiparnasso”, koru dziedāšana, kura tika izpildīta piecu balsu madrigālā, kalpoja par pavadījumu, aktieru spēlei uz skatuves. Šī “Commedia armonica”, pirmo reizi tika rādīta Modenas galmā 1597. gadā.

16. gadsimta beigās, mēģinājumi dziedāt tādus sacerējumus vienbalsīgi, atļāva operai sākt ļoti strauji attīstīties un iet uz priekšu. Šo mēģinājumu autori, nosauca savus muzikāli dramatiskos skaņdarbus par “drama in musica” jeb “drama per musica”, nosaukumu “opera”, muzikālie skaņdarbi ieguva tikai 17. gadsimtā. Mazliet vēlāk, daži operu komponisti, piemēram, Rihards Vāgners, atkal atgriezās pie nosaukuma “muzikālās drāmas”.

Pirmais operas teātris, publiskiem apmeklējumiem, tika atvērts 1637. gadā, Venēcijā. Pirms tam opera kalpoja, tikai par galma izpriecām. Par pirmo lielo operu, var uzskatīt Džakopo Peri “Evridiki”, kura tika izpildīta 1597. gadā. Venēcijā, kopš publiskā teātra atklāšanas, 65 gadu laikā parādījās 7 teātri, komponisti (aptuveni 40), tiem ir uzrakstījuši vairāk par 357 operām. Operu pionieri bija – Vācijā – Henrihs Šutcs, Francijā – Kambērs, Anglijā – Persels, Spānijā pirmās operas parādījās 18. gadsimta sākumā.

Vēsturiski ir izveidojušies vairāki operu žanri.

  • Lielā opera – opera seria – itāliski, grand – opera – franciski.
  • Puskomēdija – semiseria.
  • Komiskā opera – opera – buffa – itāliski, opera – comique – franciski, Spieloper – vāciski.
  • Romantiskā opera, kuras pamatā ir romantisks sižets.
  • Vācu un franču, komiskās operas laikā, starp muzikālajiem priekšnesumiem, ir pieļaujam dialogs. Ir arī tādas operas, kuru laikā izskan arī dialogi, piemēram, Bēthovena “Fidelio”, Kerubini “Medeja”, Vēbera “Burvju strēlnieks”.
  • Viens no operas atzariem ir operete, kura īpašu attīstību ieguva 19. gadsimta, otrajā pusē.
  • Opera ir sacerēta arī priekš bērnu klausīšanās, piemēram, Bendžamina Britena “Mazais skursteņslauķis”.

Operas kolektīva sastāvā ietilpst: solists, koris, orķestris, kara orķestris, ērģeles. Operas balsis ir: sieviešu – soprāns, mecosoprāns, kontralts; vīriešu – kontrtenors, tenors, baritons, baritons, bass.

Operas izrāde tiek iedalīta – aktos, ainās, scēnās un numuros. Pirms aktiem ir prologs, bet operas beigās – epilogs.

Operas izrādes, varoņu raksturi, visvairāk, atveras solo numuros: ārijās, ariozo, monologos, u.t. dažādas funkcijas operā izpilda recitatīvs, kas ir cilvēka valodas muzikālā intonācija un ritmiskā atveidošana. Nereti tas saista sižetu kopā ar mūziku un bieži vien ir muzikālās dramaturģijas fakts. Dažos operas žanros, pārsvarā komēdijās, recitatīva vietā tiek izmantota sarunvaloda, kura izskan dialogu formā.

Skatuves dialogam, dramatiskās izrādes laikā atbilst muzikālais ansamblis (duets, trio, kvartets, kvintets, utt.), kura specifika ļauj veidot konflikta situācijas, parādīt ne tikai darbības attīstību, bet arī raksturu sadursmes un idejas. Tieši tāpēc, ansambļi, ļoti bieži parādās operas kulminācijas vai noslēguma momentos.

Kora piedalīšanās operā tiek tulkota ļoti dažādi. Tas var skanēt fonā un nebūt saistīts ar galveno sižeta līniju, kādreiz koris komentē notiekošo, tā mākslinieciskās īpašības ļauj korim parādīt monumentālās, tautas dzīves ainas, parādīt varoņa un tautas savstarpējās attiecības.

Operā, muzikālajā dramaturģijā, liela nozīme ir orķestrim. Simfoniskie līdzekļi izteiksmīgi kalpo pilnīgākai, varoņu raksturu attēlošanai. Opera ir iekļautas arī patstāvīgas epizodes, kuras izpilda orķestris – uvertīras, u. c. Vēl viena operas teātra sastāvdaļa ir balets, horeogrāfiskās ainas, kurās plastiskie tēli saplūst kopā ar mūziku.

Ko mēs zinām par pantomīmas pagātni?

Pantomīma ir viena no senākajiem, cilvēka mākslinieciskās jaunrades veidiem. Pantomīmas elementi, ietilpa jau pirmatnējā cilvēka, rituālos, kuru laikā viņš centās atdarināt dzīvniekus, pārvērsties dažādu varoņu tēlos, dievu tēlos vai dēmonos, cenšoties attēlot notikumus ar žestu palīdzību, mīmikas un deju palīdzību.

Pirmās pantomīmas pazīmes ir sastopamas pie tautām, kurām galvenā nodarbošanās bija medības, kuras cilvēkam sniedza gan barību, gan apģērbu. Mednieks maskējās un atdarināja dzīvniekus, pietuvojās viņiem tādā attālumā, kurš garantēja viņam veiksmīgas medību beigas. Dažādos platuma grādos, cilvēki atdarināja dažādus dzīvniekus – briežus, lāčus , vilkus, strausus, ķengurus, antilopes, gorillas. Atdarinot tos – cilvēka mērķis bija tos nomedīt. Par to liecina ne tikai paleolīta laikmeta zīmējumi uz alu sienām, bet arī medību veidi, kurus, dažas Āfrikas un Āzijas ciltis, pielieto vēl arī mūsdienās. Imitējot zvēra uzvedību un lēcienus, izliekoties par dzīvnieku, pirmatnējais cilvēks pielietoja plastiskas pārvērtības, kuras tiek uzskatītas par raksturīgākajām pantomīmas pazīmēm.

Pirms medībām, vienmēr tika izpildīti rituāli, kuru laikā, dalībnieki it kā aicināja dzīvnieku. Bet pēc medībām, vienmēr gāja rotaļās, kā arī atdarināja medību procesu. Regulāri atkārtojot rituālus un rotaļas, tās ieguva pastāvīgu formu, kuras pamatā bija konkrēts scenārijs: vieni dalībnieki izpildīja dzīvnieku lomas, citi dalībnieki – mednieku lomas. Mednieki “izsekoja” dzīvniekus un “nogalināja” tos. “Dzīvnieks” izlikās par mirušu, mednieki no laimes, dejoja tam apkārt. Tāds, visticamāk, ir pirmo, cilvēkam zināmo, pantomīmu saturs. Šajās pantomīmas varam vērot jau ne tikai atdarināšanu, bet arī sižetu.

Sarežģītākas ir tās pantomīmas, kuras ir saistītas ar reliģioziem, daudzu pirmatnējo tautu, rituāliem. Tās ir balstītas uz ticības, ka cilts vai dzimta, ir cēlusies no kāda dzīvnieka totēma un atrodas tā aizbildniecībā. Tāds dzīvnieks tika dievināts un dievināšanas kults izpaudās savdabīgās mistērijās un spēlēs, bet aktieri tajās spēlēja dzīvnieku lomas.

Daudzās rotaļās un rituālos, kurās tika izmantota pantomīma, cilvēks pārvērtās vai nu dzīvniekā, vai nu putnā. Jau 19. gadsimtā aleutiem bija rotaļa, kuras laikā mednieks izsekoja putnu un to nogalināja. Vispirms, viņš priecājās par savu veiksmi, bet pēc tam, skatoties uz skaisto putnu, viņš sāka nožēlot putna nāvi. Bet putns atdzīvojās un pārvērtās par skaistu meiteni/ mēmā drāma beidzās ar apskāvieniem.

Pirmatnējie cilvēki, savās pantomīmās atdarināja ne tikai medības, vai ar tām saistītos rituālus, tajās tika attēloti, visi cilts, svarīgākie notikumi , kuri bija saistīti ar dabas parādībām (saulgrieži, lietus gāzes, sausums), ar cilvēka ražošanu (labības sēšana un novākšana), sabiedriskām parādībām (uzvara kaujā vai arī sagrāve), ar cilvēka attīstību (dzimšana, jaunība, laulības, vecums, nāve). Gandrīz visiem pirmatnējiem cilvēkiem, ļoti svarīga bija mirušo cilvēku godināšana, tā kļuva par kultu. Stāsti par notikumiem, tika papildināti ar kustībām, tā radās liturģiskās ceremonijas, mistiski rituāli un teātra izrādes. Tautām, kuras nodarbojās ar lauksaimniecību, izplatījās nomirušā un atdzimušā dieva kults, kurš nosaukts dažādos vārdos, simbolizēja gadalaiku maiņu. Visos šajos rituālos, ceremonijās un izrādēs, pantomīma ieņēma svarīgu vietu tā tika apvienota ar mūziku, dziedāšanu, deklamēšanu un dialogu, kādreiz tā pārauga lielās, patstāvīgā epizodēs. Pirmatnējām tautām, ar pantomīmu tika saistīti tādi rituāli un dejas, kuru saturā tika attēlota ienaidnieka izsekošana un iznīcināšana, kā arī dzīres, kuras tika rīkotas par godu uzvarai.

Kāpēc mūsdienās, pantomīma, joprojām ir tik ļoti populāra? Mēs nekļūdīsimies, ja teiksim, ka tas ir tāpēc, ka žestu valoda ir saprotama visiem, neskatoties uz ģeogrāfiskajām, etnogrāfiskajām un sociālajām barjerām. Pantomīma ir internacionāla, tā ir pieejama un saprotama skatītājiem, jebkurā pasaules malā. Mūsdienās pantomīma ieņem svarīgu lomu jaunatnes festivālos un tas vēlreiz apliecina to, ka tā ir internacionāla. Pantomīmai ir bezgalīgi daudz stāstu. Gadsimtu garumā, tā ir aizrāvusi un smīdinājusi, aizkustinājusi un satraukusi. Visas šī īpašības, tā ir saglabājusi arī mūsdienās.

Kas ir pantomīma?

Pantomīma ir skatuviskais mākslas veids, kurā idejas un sižeti, darbojošos personu raksturi, darbības, jūtas, kā arī savstarpējās attiecības, tiek attēlotas ar plastisku līdzekļu palīdzību, t. i., ar kustību palīdzību, ķermeņa stāvokļa palīdzību, ar žestu un aktieru mīmikas palīdzību.

Vārds “pantomīma” sastāv no diviem grieķu vārdiem, kuru salikums veido vārdu – māksla, kura ir spējīga visu radīt, visu atdarināt. Pantomīma ir cēlusies Senajā Grieķijā, jau ilgus gadus pirms mūsu ēras. Grieķi uzskatīja, ka pantomīmas aktierim ir jābūt spējīgam ne tikai mainīt savu izskatu, pārvērsties par dieviem un varoņiem, vīriešos vai sievietēs, jaunekļos vai vecos cilvēkos, bet viņiem jāmāk attēlot cilvēku vērtības un kaislības. Bet tas vēl nav viss, pēc viņu domām, aktierim bija jāmāk parādīt, ūdens “mitrumu”, to, cik strauji ugunskura liesmas paceļas debesīs, cik nežēlīga var būt lauva, kā arī to, kā vējā dreb lapas un vēl daudz ko citu. Acīm redzot, aktieri tajos laikos bija tik radoši, ka mācēja tikt galā ar visdažādākajiem uzdevumiem un ar savu meistarību varēja pierādīt, ka pantomīmas māksla, patiešām, ir spējīga visu atdarināt un radīt.

Pantomīmas “klusums” padara to radniecīgu baletam, tikai baleta izteiksmes veids ir deja, bet pantomīmas – aktieru spēle. Pantomīmas pamatā ir darbība, kura tiek izteikta ar secīgu un apdomātu, darbojošos personu, rīcību. Tieši tāpēc balets izmanto pantomīmu tajos gadījumos, kad skatītājiem vajag parādīt kādu sižeta līniju vai izskaidrot kādi skatuvisku situāciju. Pantomīma palīdz izprast horeogrāfisko teātri, bagātina baletu ar dramatisko izteiksmīgumu.

Dramatiskums, kurš ir raksturīgs pantomīmai, padara to līdzīgu drāmai. Apzināti žesti, ir obligāta gan drāmas, gan pantomīmas sastāvdaļa. Pantomīmai, tieši tāpat kā drāmai, vajag mācēt iemiesoties citos tēlos, atdarināt darbojošās personas raksturu, radīt jaunu tēlu. Neskatoties uz to, ka pantomīmai ir pavisam citi izteiksmes veidi, tās likumi pieprasa no tās izpildītājiem tieši tādas pašas iekšējās sajūtas, kuras ir drāmā. Ne jau par velti, daudzi slaveni dramatisko lomu aktieri, tādi kā Frederiks Lemetrs, Sāra Bernāra, Sandro Moisi, Alise Konena, uzstājās pantomīmās un padarīja bagātāku šo mākslas veidu ar savu meistarību un vienlaikus, arī paši kļuva bagātāki, jo apguva pantomīmas izteiksmīgos atdarināšanas veidus.

Pantomīmā ir pazīstamas lielās un mazās formas, pantomīma var būt patstāvīgs teātris vai cirka izrāde, ar vairākiem cēlieniem, tieši tāpat, pantomīma var būt neliela estrādes scēna. Lielākās vai mazākās epizodēs, pantomīma ir sastopama drāmā, operā, baletā un kino.
Pantomīma var būt teatrāla, kinematogrāfiska, estrādes un cirka, katrai no tām ir dažādas prasības, kuras var būt ļoti līdzīgas un kuras var, arī ļoti krasi atšķirties. Lai tās atšķirtu, vajag saprast katras pantomīmas īpatnības.

Teatrālā pantomīma ir izrāde, kuras pamatā ir attīstīts un pabeigts dramaturģiskais materiāls – scenārijs. Izrādi realizē aktieri, atbilstoši visām sižeta prasībām un tā ir apgādāta ar visiem nepieciešamajiem atribūtiem – dekorācijām, kostīmiem, butaforijām, u. t. t. Izrādes laikā var būt dejas un akrobātiskie triki. Dalībnieku skaits var būt ļoti liels, bet pārsvarā tie ir 5 – 7 cilvēki. Plastika un mīmika, teatrālajā pantomīma, parasti ir pārspīlēta, tāpēc, ka skatuve atrodas tālu no skatītajiem.

Mūsdienīga, kinematogrāfiskā pantomīma, skaņu filmās aizņem tikai nelielas epizodes. Atšķirībā no teatrālās pantomīmas, tā izvairās no stilizēšanas un izteiktas, plastiskas attēlošanas, tāpēc, ka videokamera ir spējīga saskatīt aktieri no pavisam maza attāluma. No aktiera, šajā gadījuma, tiek pieprasīta dabiska uzvedība un par vislabāko žestu tiek uzskatīts tas žests, kurš paliek nepamanīts.

Akrobātiskajai pantomīmai ir senas tradīcijas, kuras ir saistītas ar tirgus laukumu uzstāšanos, uzstāšanos cirkā un rietumu mūziklos. Tās atšķirības pazīme – ekscentriskums un akrobātiskie triki. Cirka pantomīmas iedalās divos veidos: tās, ir lielas, masveida izrādes, piemēram, ūdens izrāde, kurā piedalās dzīvnieki un daudz izpildītāju un nelielas, komiskas ainiņas, kurās piedalās klauni – ekscentriķi.

Estrādes pantomīma ir nelielas, izklaidējoša rakstura lugas, kuru laikā nerunā. Tās ir domātas nelielam cilvēku daudzumam, bet parasti, tās izpilda viens aktieris. Pantomīma, kurā piedalās viens aktieris, pēdējos gados ir kļuvusi ļoti populāra. No teatrālās pantomīmas, tā atšķiras ar lakonismu un skopiem izteiksmes līdzekļiem. Viens aktieris, uz tukšas skatuves, vienā un tajā pašā tērpā, 2 – 3 minūšu laikā, var izdzīvot veselu dzīvi (jaunību, briedumu, vecumu un nāvi). Viens aktieris, vienā momentā var iemiesoties citā tēlā un izpildīt vairākas lomas.

Kā pareizi uzvesties teātrī?

Teātra apmeklējums – tie ir svētki dvēselei, kurus mums rada aktieri ar savu spēli, tāpēc, kulturāla uzvešanās teātrī, palīdzēs mums pilnībā izbaudīt šo skaisto mirkli un nesabojāt to arī pārējiem apmeklētājiem.

Apģērbs un apavi

Tērpam, kuru jūs grasāties ģērb uz teātri, vajadzētu būt izsmalcinātākam, nekā ikdienas apģērbam, bet, kad jūs dodaties uz pirmizrādi, tad vīriešiem vēlams uzvilkt kostīmu vai smokingu, bet sievietēm – vakarkleitu. Neskatoties, ka mūsdienās teātra apmeklēšanas kultūra ir ļoti mainījusies, tomēr nebūtu ieteicams dodies uz teātrī pārāk atsegtā apģērbā, vēl jo vairāk T kreklā vai džinsos.

Ziemas laikā, būtu ieteicams līdzi ņemt maiņas apavus , tāpēc, ka zābaki vai puszābaki, slikti sader kopā ar stingro kostīmu vai kleitu. Apavus var nodot garderobē kopā ar virsdrēbēm. Ja jūsu mētelis vai kažoks ir smags, tad pasniedziet to tā, lai garderobistei tas nav jāvelk ar visu spēku pāri barjerai.

Galvas segas, teātrī noņem visi, tāpēc, lai neaizsegtu, aizmugurē sēdošajiem, skatu uz skatuvi. Kuplas frizūras, kā arī pārāk izteiktas smaržas, teātrī arī būs nevietā.

Vietu ieņemšana

Ļoti nepieklājīgi ir nokavēt izrādes sākumu, it īpaši tad, ja vietas atrodas rindas vidū. Malējās vietas, tieši otrādi, labāk ir aizņemt tuvāk izrādes sākumam, lai vajadzētu mazāk celties kājās, laižot garām citus teātra apmeklētājus. Pirmais zālē, vienmēr, ienāk vīrietis, pie ieejas parāda biļetes un tad parāda savai ceļabiedrei vai ceļabiedriem virzienu, kurā vajag doties, lai ieņemtu norādītās vietas. Doties, uz savām vietām, vajag ar seju, pret pārējiem apmeklētājiem, šajā brīdī, ja gadās kāds misēklis, var neatvainoties, bet pieklājīgi pamāt ar galvu. Ja ir liela kompānija, tad vīrieši ieņem malējās vietas, bet savam ceļabiedrēm ļauj apsēsties pa vidu, lai labāk redzētu skatuvi.

Ja jums nav izdevies, līdz teātrim nokļūt laicīgi, tad jums vajag vērsties pie zāles dežuranta un ieņemt malējās vietas vai vietas balkonā, un tikai pēc pirmā cēliena beigām, doties uz tām vietām, kuras ir norādītas. Jūsu nopirktajās biļetēs. Ja brīvu vietu nav, jums nāksies stāvēt kājās. Vienīgais izņēmums var būt vietas ložās, kuras var ieņemt pēc tam, kad ir nodzisusi gaisma zālē.

Teātrī nav pieņemts skaļi sveicināties ar draugiem vai paziņām. Pietiks ar to, ja jūs pamāsiet ar galvu, vai paklanīsieties, ja vajag izrādīt uzmanību, kādai svarīgai personai. Nav ieteicams apmeklētājus pētīt ar binokļa palīdzību, tas ir nepieklājīgi, pat ja viņi ir jūsu paziņas.

Iegādāties programmu, ir vēlams, līdz izrādes sākumam, lai varētu iepazīties ar izrādes sižetu un tad starpbrīža laikā, to apspriest. Lūgt programmu vai binokli, blakus sēdošajam kaimiņam ir nepieklājīgi, iemācieties lietot savējos. Obligāti, ieslēdziet savā telefonā, klusuma režīmu vai arī vispār to izslēdziet. Telefona zvans izrādes laikā, ir labākais veid, kā sabojāt gājienu uz teātri.

Izrāde

Ļoti nepieklājīgi ir izrādes laikā sarunāties vai kaut ko apspriest. No tā cieš, gan jūsu blakus sēdošie kaimiņi, gan aktieri, kuriem ir ļoti nepieciešams klusums, lai koncentrētos lomas izpildīšanai, tāpēc, nevajag čaukstināt papīrus, kuros ietīti saldumi un taisīt vaļā gāzētos dzērienus. Priekš tā visa ir bufete, kuru jūs varat apmeklēt starpbrīža laikā.

Ja jūs jūtaties slims, tad teātri labāk neapmeklēt, tāpēc, ka klepus un šķaudīšana var traucēt pārējiem skatītājiem, arī jūs pats nebūsiet spējīgs sekot līdzi sižetam. Ja jums palika slikti izrādes laikā, atvainojieties kaimiņiem un nemanāmi aizejiet prom no zāles. Jebkuros citos gadījumos, zāli drīkst atstāt tikai starpbrīža laikā.

Starpbrīdis

Starpbrīža laikā jūs varat apmeklēt bufeti, pastaigāties foajē, iepazīties ar slavenu aktieru biogrāfijām. Vīrietis visur pavada sievieti, atrodas viņai blakus, pat ja viņa izvēlās palikt zālē. Ja ir liela nepieciešamība, tad var atvainoties un uz neilgu laiku atstāt to vienu. Ja jums izrāde nepatīk, tad starpbrīža laikā jūs varat doties projām.

Aplausi un ziedi

Izrādīt savu sajūsmu, teātrī ir pieņemts tikai konkrētos momentos, tāpēc, ka nevietā izskanējušie aplausi, ir spējīgi sabojāt labos iespaidus par aktieru spēli. Teātrī, izrādīt savas emocijas, ir pieņemts ar mierīgiem aplausiem, bez kāju sišanas un svilpieniem.

Aplaudēt, vislabāk, ir izrādes beigās vai arī pēc katra cēliena, vai nu arī pēc veiksmīgiem sižetiem. Ar aplausiem, ir pieņemts sagaidīt, slavena aktiera uznācienu, uz skatuves. Tādā veidā, viņa talantam, tiek izrādīta cieņa. Pēc izrādes beigām, savas jūtas var izrādīt skaļu ovāciju veidā.

Ziedus, nav pieklājīgi mest uz skatuves vai skriet uz skatuvi, lai tos pasniegtu aktierim. Ziedus, saviem mīļākajiem aktieriem, vajag pasniegt rokās.

Ļoti nepieklājīgi ir atstāt zāli, kamēr aktieri atrodas uz skatuves.

Esiet patiesi un pieklājīgi, tad teātrim būs iespēja, uzdāvināt jums īstus svētkus un sirds siltumu.

Teatrālās mākslas veidi

Vodeviļa ir komēdijas veids, kurā tiek izmantotas dziesmas un dejas. Šis, teatrālās mākslas veids, ir dzimis Francijā, 19. gadsimta sākumā un ir izplatījies visā Eiropā. Šīs izrādes ir aizrautīgi jautras, enerģijas pilnas un attēlo, mūsu dzīves aktualitātes.

Drāma ir viens no vadošajiem dramaturģijas žanriem, jau kopš Apgaismības laikiem un tajā tiek attēlota, reāla cilvēka pasaule ar viņa asajiem konfliktiem, bet tajā nav parādīts, ka no šīm attiecībām ar sabiedrību vai ar sevi , nav izejas. 20. gadsimtā, drāmai bija nopietns saturs, tā atspoguļoja cilvēka dzīves un sabiedrības dzīves dažādus aspektus, pētīja cilvēku psiholoģiju.

Komēdija ir drāmas veids, kurā visas darbības un visi raksturi ir traktēti komiskās formās. Komēdija, tieši tāpat, kā traģēdija ir radusies Senajā Grieķijā no rituāliem, kuri bija veltīti dievam Dionisam. Komēdija, ļoti smalkā un skaidrā veidā izsekoja cilvēku dabu, izsmēja viņa trūkumus un cilvēku maldus. Šī žanra, labākie darbi, no citiem darbiem atšķiras ar to, ka šajos darbos nav kompromisa iespēju un kompromisa analīzes, brīdī, kad asi un droši tiek izsmietas sabiedrības netiklības. Dažādās valstīs, pastāv dažādi komēdiju varianti. Piemēram, “gudrā” itāļu humānistu komēdija, spāņu Lope de Vega un Kalderona komēdija, angļiem – Apgaismības laikmeta komēdija, francūžiem – klasiskā komēdija, krieviem – reālistiskā komēdija. Komēdijas var atšķirties ar dažādiem raksturiem, stāvokļiem un idejām. Pēc sižeta, komēdijas var būt, sadzīves un liriskās, pēc rakstura – humoristiskās un satīriskas. Par komēdijām ir jāsaka, ka tas ir viens no iecienītākajiem žanra veidiem, tāpēc, ka šajās izrādēs, mūsu ikdiena tiek parādīta ar humora piedevu, mums ir iespēja ieraudzīt sevi no malas, pasmaidīt par sevi, atpazīt sevi, kādreiz varbūt pat aizdomāties par sevi, savu uzvedību un savām problēmām, jo ne jau par velti saka, ka katrā jokā (uzskatīsim, ka arī katrā komēdijā) ir daļa patiesības.

Melodrāma ir izrāde, kurā ir asa intriga, pārspīlēta emocionalitāte, liels kontrasts starp labo un ļauno, morāli pamācošas tendences. Melodrāma ir radusies 17. gadsimta beigās, Francijā un 19. gadsimta 20. gados Krievijā.

Mīms tas ir komēdijas žanrs antīkā tautas teātrī, tās ir īsas, improvizētas ainiņas, kurām ir satīrisks un izklaidējošs raksturs.

Opera ir muzikāli – dramatiskais žanrs, kura saturs tiek atspoguļots ar muzikālās dramaturģijas līdzekļiem, galvenokārt, ar vokālās mūzikas palīdzību. Operas, literatūras pamats – libretto. Šajā muzikālajā žanrā, vienā veselumā ir sapludināti vairāki mākslinieciskie žanri – poēzija un dramatiskā māksla, vokālā un instrumentālā mūzika, mīmika, dejas, glezniecība, dekorācijas un kostīmi. Jāpiebilst, ka gan dekorācijas, gan kostīmi ir īpaši grezni un izteiksmīgi, ir spējīgi radīt tādu kopējo tēlu, ka brīžiem, liekas, ka mēs pat esam aizmirsuši, kurā gadsimtā mēs šobrīd dzīvojam.

Mistērija tas ir viduslaiku, Rietumeiropas reliģiozais teātris. Mistērijas tika rādītas pilsētu laukumos un tajās reliģiozās scēnas mijās ar intermēdijas scēnām.

Monodrāma, tas ir dramatisks uzvedums, kuru izpilda viens aktieris. Mūsdienās, tas ir guvis lielu atzinību, pateicoties izcilai aktieru spēlei.

Moralitē – tas Rietumeiropas 15. – 16. gadsimta teātra žanrs, kura pamatā ir alegoriska drāma, kurā personāži attēlo mūsu tikumus un netikumus.

Mūzikls – muzikāli – skatuvisks uzvedumi, kuriem parasti ir komēdijas saturs un kuros tiek izmantota estrādes un sadzīves mūzika, dramatiskā, horeogrāfiskā un operas māksla. Šis žanrs ir izveidojies ASV, 19. gadsimta beigās.

Parodija tas ir žanrs teātrī, estrādē, kura laikā apzināta imitācija satīriskos, ironiskos un humoristiskos nolūkos savā īpašā, individuālā manierē.

Pastorāls tā ir opera, pantomīma vai balets, kuru sižets ir saistīts ar ganu dzīves attēlošanu.

Traģēdija ir drāmas veids, kurā ir pārspīlēts traģiskais. Antīkajos laikos, tas attēloja personāžu dzīves traģiskos notikumus un darbību tajā bija vairāk nekā teksta. Mūsdienās, teātros, traģēdijas tīrā veidā ir sastopamas reti. Traģēdiju pamatā ir asi sabiedriskie konflikti, ikdienas problēmas, personības sadursme ar likteni un sabiedrību. Traģēdijas kolīzija parasti atrisinās ar varoņa nāvi.

Traģikomēdija ir dramatisks uzvedums, kurā ir gan komēdijas, gan traģēdijas pazīmes.

Kāds tu esi, teātri?

Teātris tā ir kultūras iestāde, kura veic profesionālu teatrālu darbību, ar mērķi, apmierināt un formēt garīgās skatītāju vajadzības skatuviskajā mākslā.

Galvenie, teātra darbības veidi ir:

  • Teatrālo izrāžu, kā arī citu publisko izrāžu, sagatavošana un rādīšana.
  • Viesturneju un koncertu organizēšana.
  • Radošo vakaru, festivālu, konkursu un citu pasākumu rīkošana.

Tieši tāpat, kā jebkurš cits mākslas veids (mūzika, glezniecība, literatūra), arī teātrim ir savas, īpašas pazīmes. Teātris ir sintētiska māksla: teatrālais uzvedums tiek veidots no lugas teksta, režisora darba, aktiera darba, mākslinieka un komponista darba. Opera un baletā izšķirošā loma pieder mūzikai.

Teatrālās mākslas pamatā ir teksts, piemēram, luga dramatiskai izrādei. Pat tādos skatuviskos uzvedumos, kur it kā nav vārdu, teksts kādreiz ir nepieciešams. Baletam un pantomīmai ir savs scenārijs un to sauc par libretto.

Kā top izrāde? Darba procesa laikā, dramaturģiskais teksts tiek pārnests uz skatuvi, tas ir tāds savdabīgs “tulkojums” no vienas valodas uz otru. Gala rezultāta – literārais vārds pārtop par skatuvisko vārdu. Teātris piedāvā unikālu un savdabīgu, apkārtējās pasaules iepazīšanu, kā arī savu māksliniecisko redzējumu. Izrāde – tā ir īpaša dzīves daļa, kura tiek izspēlēta teātra telpās. Jāsaka, ka teātra tēlaina domāšana ļoti atšķiras no mūzikas tēlainās domāšanas.

Pirmais, ko ierauga skatītājs, pēc aizkaru pacelšanās – tā ir skatuve, kurā ir novietotas, izrādei atbilstošas dekorācijas. Tās norāda darbības vietu, vēsturisko laiku, ataino nacionālo kolorītu. Ar dekorāciju palīdzību, ir iespējams, atainot personāžu garastāvokli (piemēram, varoņa ciešanu laikā, skatuvi iekļaut tumša gaismā, vai visu skatuves aizmuguri nosegt ar melnu audumu). Izrādes laikā, atkarībā no notikumiem, kuri risinās uz skatuves, dekorācijas, ar speciālas tehnikas palīdzību, tiek mainītas, piemēram, dienu pārvērš naktī, ziemu – vasarā, istabu – ielā. Šīs tehnikas, kuras tiek izmantotas teātrī, attīstās kopā cilvēci. Paceļamie mehānismi, paceļamās lūkas, kuras sensenos laikos tika paceltas ar rokas mehānisma palīdzību, tagad paceļ un nolaiž elektroniski vadāmi mehānismi. Sveces un gāzes lukturus ir nomainījušās elektriskās lampas, izrāžu laikā, bieži vien tiek izmantoti arī lāzeri.

Jau antīkajos laikos ir izveidojušās divu veidu skatuves – skatuve – kārba un skatuve – amfiteātris. Tagad, pasaulē izmanto abu veidu skatuves. Mūsdienīgā tehnika ļauj mainīt skatuves telpu, tagad nav nekādu problēmu skatuves vidū radīt tiltu, piedāvāt vietu skatītājam uz skatuves, bet izrādi turpināt zālē.

Liela nozīme vienmēr ir piešķirta teātra ēkai. Teātri parasti tika būvēti pilsētas centrālajā laukumā, arhitekti centās, lai ēkas būtu skaistas, lai piesaistītu cilvēku uzmanību. Atnākot uz teātri, cilvēks varēja norobežoties no ikdienas dzīves, pacelties pāri ikdienas rūpēm. Tāpēc nav brīnums, ka sienas, gar kurā iet kāpnes, tiek rotātas ar spoguļiem.

Pastiprināt, izrādēs emocionālo iedarbību, palīdz mūzika. Kādreiz, mēs to varam dzirdēt ne tikai izrādes, bet arī starpbrīža laikā. Mūzika tiek atskaņota tāpēc, lai saglabātu skatītāju interesi par izrādi.

Teātrī galvenais ir aktieris. Skatītāji savā priekšā redz cilvēku, kurš noslēpumainā veidā ir pārvērties mākslinieciskā tēlā – savdabīgā mākslas darbā. Protams, ka lomas izpildītājs nav mākslas darbs, bet viņa izpildītā loma – tā gan ir īsts mākslas darbs. Loma – ir aktiera radīts mākslas darbs, kurā liela loma ir balsij, ķermenim un dvēselei.

Lai, darbības uz skatuves izskatītos vienotas, jau laicīgi vajag visu apdomāt un organizēt. Šo lomu, mūsdienu teātrī izpilda režisors. Izrādes laikā daudz kas ir atkarīgs no aktieriem, bet neskatoties uz to, viņi ir pakļauti režisoram, kurš saskaņo aktieru darbību.

Cilvēki, tieši tāpat, kā pirms daudziem gadsimtiem, nāk uz teātri. Uz skatuves notiek izrāde, kurā aktieri iegulda visus savus spēkus un emocijas. Ar žestu, pozu un valodas palīdzību, viņi uz skatuves veido dialogu, kuru ar interesi vēro teātra apmeklētāji. Skatītāji, bieži vien, gan apzināti, gan neapzināti vērtē aktieru spēli un režisora darbu, skatās vai izrāde atbilst kopējai iecerei. Bet, galvenais teātrī, ir baudīt mākslu un saprast, ko ar savu izrādi, mums ir gribējuši pateikt aktieri.

Teatrālā māksla

Teātris, tulkojumā no grieķu valodas “theatron” nozīmē “skatītāju vietas” un ir viens no galvenajiem skatuves mākslas veidiem. Jēdzienu teātris var iedalīt vairākos, teatrālās mākslas veidos: dramatiskais teātris, operas teātris, pantomīmas teātris, u. c. Termins “teātris “ir radies no sengrieķu antīkā teātra, kur tieši tā tika sauktas vietas skatītāju zālē. Bet, mūsdienās, šī termina nozīme ir mainījusies un kļuvusi daudzveidīgāka.

To papildus vēl izmanto arī šādos gadījumos:

  • Par teātri tiek sauktas vietas, kuras ir speciāli uzbūvētas vai pielāgotas teātra rādīšanai.
  • Par teātri tiek saukta iestāde, uzņēmums, kurš nodarbojas ar teātra rādīšanu, kā arī viss, tajā nodarbinātais kolektīvs.
  • Dramatisko uzvedumu strukturēšana, vadoties pēc dažādiem principiem.
  • Novecojuša nozīmē, kura ir saglabājusies tikai profesionālajā teātra vidē – skatuve.
  • Pārnestā nozīmē, vieta, kurā notiek kaut kādi notikumi.
  • Teatrālai mākslai piemīt specifiskas īpašības, kuras padara uzvedumus par unikāliem, tādiem, kuriem nav analogu nevienā citā mākslā.

Vispirms, jau tā ir sintētiskā teātra daba. Tā uzvedumi, iekļauj sevī gandrīz visas, citas mākslas: literatūru, mūziku, tēlotājmākslu (glezniecību, skulptūru, grafiku u. t. t.), vokālu, horeogrāfiju, u. c.; kā arī izmanto daudzveidīgos sasniegumus visdažādākajās zinātnes un tehnikas jomās. Piemēram, zinātniskie darbi psiholoģijā, kļuva par pamatu aktiermākslai un režisora mākslai, pētījumi semiotikā, vēsturē, socioloģijā, fizioloģijā un medicīnā kļuva par pamatu ne tikai aktiermākslai un režisora mākslai, bet arī par pamatu skatuviskajai runai un skatuviskajām kustībām. Daudzu, tehnisko jomu attīstība dod iespēju pilnveidoties un pāriet jaunā līmenī, tehnikai, kura tiek izmantota skatuviskām vajadzībām: skaņas atskaņošanai, dažādu trokšņu radīšanai, gaismas efektu radīšanai, jaunu efektu radīšanai uz skatuves.

No šejienes izriet arī nākošā teatrālās mākslas īpatnība – kolektīvais, radošais process. Bet, šeit viss nav tik vienkārši, kā izliekas, jo runa iet ne tikai par kopīgo mākslu lielā darbinieku kolektīvā (sākot ar aktieru sastāvu līdz tehnisko profesiju pārstāvjiem, kuru saliedētais darbs lielā mērā nosaka teātra “tīrību”). Jebkurā teatrālā uzvedumā ir vēl viens pilntiesīgs līdzautors – skatītājs, kura uztveršanas spējas koriģē un transformē teātri, atšķirīgi izvieto akcentus un kādreiz pat kardināli maina kopējo izrādes jēgu un ideju. Teātris, bez skatītājiem nav iedomājams, jau nosaukums vien, apliecina to, ka teātris ir saistīts ar skatītāju vietām. Tas, kā skatītāji uztver teātri, ir atkarīgs no mākslinieciskā darba, kurš tiek ieguldīts, neatkarīgi no tā, skatītājs to apzinās vai nē.

No šejienes izriet arī nākamā teātra īpatnība – tā acumirklīgums, jo katrs teātris eksistē tikai tajā acu mirklī, kad tiek rādīts. Šī īpatnība ir raksturīga visiem izpildītāju mākslas veidiem. Arī šeit ir savas īpatnības. Piemēram, cirkā no māksliniekiem tiek pieprasīts tehniski pareizi izpildīts triks, te nedrīkst būt nekādas atkāpes, jo vismazākā novirze var maksāt cirka darbiniekam dzīvību un tas nekādā gadījumā nav saistīts ar skatītāju esamību vai neesamību. Ar skatītājiem mijiedarbojas tikai viens cirka pārstāvis, un tas ir klauns. No šejienes arī sākās vēl viens teātra veids, kurš attīstās pēc likumiem, kuri vairāk ir saistīti ar cirku, bet tomēr ir citādāki – līdzīgi arī teātrim.

Muzikālās un vokālās mākslas izpildītāji, attīstoties tehnikai, ir ieguvuši iespēju tikt fiksētiem un iespēju, atkārtoti to skatīties atkal un atkal, ieraksts kopē sākotnējo variantu. Adekvāts, teatrālās izrādes ieraksts, nav iespējams, jo svarīga darbība bieži vien norisinās vairākās skatuves daļās, tas piešķir nozīmīgumu notiekošajam un formē kopskatu.